Nodarbības apraksts

Šīs nodarbības galvenais mērķis ir aprakstīt galvenās žurnālistikas īpašības, izskaidrot žurnālistikas vērtību ietekmi un raksturot jaunu žurnālistikas prakšu iedarbību uz sabiedrību.

Nodarbības sekundārais mērķis ir sniegt vadlīnijas pasniedzējiem, kuri vēlas izmantot nodarbības saturu, lai mācītu savus studentus.

Atbilstoši šiem mērķiem tiek sniegta informācija par žurnālistiku un tās ietekmi, kā arī vadlīnijas priekšmeta pasniegšanai.

 Studenti, kuri būs sekmīgi apguvuši šo nodarbību, spēs:

• raksturot žurnālistiku ar tās mērķiem un īpašībām, 
• raksturot ziņas un to vērtības,
• saprast žurnālistikas ietekmi uz demokrātiju,
• saprast jaunas žurnālistikas prakses,
• saprast jauno ziņu veidošanas vidi un tās ietekmi uz cilvēkiem.

Papildus tam pasniedzēji, kuri būs sekmīgi apguvuši šo nodarbību, iegūs izpratni par žurnālistikas definīciju un funkcijām, kā arī jaunām praksēm, kas izveidojušās mainīgajā mediju vidē.

Nodarbības struktūra

Nodarbība sastāv no šādām daļām:

• mērķi, satura izklāsts un mācību rezultāti,
• nodarbības struktūra,
• vadlīnijas studentiem,
• vadlīnijas pasniedzējiem (kā sagatavoties, izmantojamās metodes, ieteikumi),
• saturs (mācību materiāli un vingrinājumi), 
• tests,
• informācijas resursi (izmantotie avoti, ieteicamie avoti un video).

Galvenie nodarbības mērķi, satura izklāsts un mācību rezultāti ir raksturoti nodarbības apraksta daļā. Vadlīnijas studentiem iekļauj instrukcijas un ieteikumus studentiem. Vadlīnijas pasniedzējiem palīdz pasniedzējiem dažādās mācību procesa fāzēs un sniedz noderīgus ieteikumus. Saturs ietver visus mācību materiālus un ar saturu saistītos vingrinājumus. Tests sastāv no apgalvojumiem, par kuriem jāatzīmē, vai tie ir pareizi vai nepareizi, kas palīdzēs novērtēt studenta sekmes. Informācijas resursi ir dalīti divās sadaļās –  izmantotie avoti un ieteicamie avoti tālākai izpētei. Izmantotie avoti ir to materiālu saraksts, kas citēti mācību materiālā. Ieteicamie avoti satur papildu informācijas avotus un video, kurus būtu ieteicams izlasīt un noskatīties, lai labāk izprastu tēmu.

Vadlīnijas studentiem

Nepieciešams izlasīt tekstu, noskatīties ieteiktos video un izpildīt vingrinājumu. Ieteicamie informācijas avoti var palīdzēt labāk izprast tēmu. Pēc mācību materiāla apgūšanas vēlams izpildīt testu, lai novērtētu savas sekmes. Ja nepieciešams, mācību materiālu var pārskatīt vēlreiz.

Vadlīnijas pasniedzējiem

Vadlīnijas pasniedzējiem ietver padomus un ieteikumus, kā studentiem pasniegt informāciju par žurnālistikas jēdzienu, jaunām žurnālistikas praksēm un to ietekmi uz cilvēkiem.

Sagatavošanās

Ieteicams sagatavot prezentāciju (PowerPoint/Prezi/Canva), kas papildināta ar vizuālajiem materiāliem (attēliem un video) un skaidriem, pārliecinošiem piemēriem. Tāpat ieteicams izvēlēties valstij specifisku literatūru, lai studentiem būtu vieglāk izprast jēdzienus.

Nodarbības uzsākšana

Studentu iesaistīšanai var noderēt īss tests (3–5 jautājumi), izmantojot platformu Kahoot, vai atsevišķu jautājumu uzdošana, izmantojot Mentimeter. Jautājumi var kalpot gan kā motivējošs instruments, gan kā rīks, ar kura palīdzību iespējams apzināt studentu esošās zināšanas par nodarbības tēmu. Daži jautājumu piemēri: Kāda ir žurnālista loma sabiedrībā? Kuras no nosauktajām vērtībām var tikt raksturotas kā ziņu vērtības?

Izmantojamās metodes

Mācību procesā var tikt izmantotas dažādas metodes, piemēram:

• lekcijas,
• diskusijas,
• darbs grupās,
• pašizvērtējums.

Ieteikumi pasniedzējiem

Iesildīšanās

Lai iesaistītu studentus un vienotos par to, kas tiks apgūts nodarbības laikā, ir lietderīgi uzdot dažus sākotnējos jautājumus par nodarbības tēmu. To var darīt grupu darbā, aicinot studentus diskutēt un apkopot idejas, vai arī individuāli, aicinot katru dalībnieku pierakstīt idejas uz līmlapiņām.

Šo procesu var veikt šādi:

• Pajautājiet studentiem, vai viņi zina par saikni starp žurnālistiku un demokrātiju.
• Aiciniet studentus pastāstīt par saikni starp šiem diviem jēdzieniem.
• Pajautājiet studentiem, kāda ir viņu pieredze ar jauno ziņu vidi.
• Pajautājiet studentiem, vai viņi uzticas žurnālistiem, un aiciniet pārrunāt iemeslus.

Nodarbības mērķa izskaidrošana

Skaidri jānorāda nodarbības mērķis (šajā gadījumā – aprakstīt galvenās žurnālistikas īpašības, izskaidrot žurnālistikas vērtību ietekmi un raksturot jauno žurnālistikas prakšu iedarbību uz sabiedrību). Pēc iesildīšanās ar jautājumiem būs vieglāk izskaidrot nodarbības mērķus.

Nodarbības satura izklāsts

Iepazīstinot ar nodarbības saturu, ieklausieties studentos un iedrošiniet viņus aktīvi piedalīties.

• Pirms sniedzat žurnālistikas un ziņu definīciju, aiciniet studentus izvirzīt savu definīciju.
• Iepazīstinot ar informāciju par mainīgo ziņu vidi, aiciniet studentus vispirms par to pastāstīt pašiem.
• Pirms sniedzat informāciju par jaunām žurnālistikas praksēm, pajautājiet studentiem par viņu izpratni par šo jautājumu un par to, kādas ziņu platformas viņi izmanto.
• Iepazīstinot ar informāciju par mainīgās ziņu un mediju vides iedarbību, pajautājiet studentiem, vai viņi zina par šīs jaunās vides ietekmi, un aiciniet apspriest šos jautājumus.

Noslēgums

Sniedziet nodarbības kopsavilkumu un uzdodiet dažus jautājumus, kas palīdzētu izcelt būtiskāko satura izklāstā. Varētu palīdzēt šādi jautājumi:

• Pajautājiet studentiem par sliktas žurnālistikas ietekmi uz sabiedrību.
• Pajautājiet studentiem, vai viņi vēlas uzzināt vairāk par ziņu vai jebkādas citas informācijas izvērtēšanu. Tas var palīdzēt viņus sagatavot turpmākajām nodarbībām par faktu pārbaudi.

Saturs: žurnālistika, jaunas žurnālistikas prakses un to sociālā ietekme

Ievads: kas ir žurnālistika?

Žurnālistiku var definēt kā “praksi, kurā tiek vākta, ierakstīta, pārbaudīta sabiedriski nozīmīga informācija un ziņots par to”. “Objektivitātes” ideja ir žurnālistikas pamatīpašība, kas to atšķir no citiem dokumentālajiem darbiem. No žurnālistiem tiek sagaidīts, ka viņi:

• saglabā objektīvu skatījumu intervijās, ziņu izpētē un reportāžās,
• nevis pārliecina lasītājus, bet informē,
• apzina sākotnējos avotus, lai gūtu ieskatu (intervējot cilvēkus, kurus tieši skāris incidents, iegūstot rakstiskus pierādījumus, arhīva dokumentus utt.)

Žurnālistikā var tikt izmantoti arī viedokļi, bet žurnālistiem ir jāapzinās to subjektivitāte un tas, ka tie ir izmantojami ierobežoti – tādos darbos kā redaktora slejas, žurnālu slejas vai citos, kuri pamatā ir balstīti viedokļos (Purdue University, b. g.).

Digitālajā laikmetā dažādu veidu informācijas, tai skaitā ziņu, patērēšana ir būtiski mainījusies. Tas ietekmē arī informācijas vākšanas praksi žurnālistikā ziņu veidošanai un informācijas izplatīšanai, tai pašā laikā žurnālistu pamatpienākumi ir palikuši nemainīgi. Mūsdienu žurnālisti ne tikai raksta tradicionālos ziņu tekstus, bet pilda dažādas lomas, veidojot raidierakstus un Youtube video, filmējot dokumentālās filmas, palīdzot organizēt 24 stundu pārraides (televīzijā vai citos sociālo mediju kanālos), lai palīdzētu mums sekot aktuālajām ziņām, it īpaši internetā. Šie centieni palīdz sabiedrībai saprast, kas notiek pasaulē, lai tā spētu pieņemt pārdomātus lēmumus (Purdue University, b. g.).

Žurnālista loma un žurnālistu ētika

“Galvenais žurnālistikas mērķis ir sniegt iedzīvotājiem precīzu un uzticamu informāciju, kura tiem nepieciešama, lai spētu darboties brīvā sabiedrībā.” (Avots: Potter, 2006, 3. lpp.)

Informēti iedzīvotāji ir demokrātiju mugurkauls. Cilvēkiem ir nepieciešama informācija, lai spētu pārvaldīt sevi. Žurnālisti un plašsaziņas līdzekļi ir tās primārais avots. Lai nodrošinātu to, ka žurnālisti spēj darīt savu darbu kā paredzēts, daudzās valstīs ir ieviesta tiesiskā aizsardzība brīvai presei (Potter, 2006, 2. lpp.).

Klikšķiniet šeit, lai apskatītos jūsu valsts reitingu Pasaules preses brīvības indeksā.

Žurnālistiem brīvā sabiedrībā ir kopēja atbildība informēt iedzīvotājus. Darot to, žurnālistiem ir jāsniedz precīza informācija, jānodod šī informācija godīgi, pilnīgi un neatkarīgi no ārējas ietekmes un jābūt objektīviem, vācot informāciju un pasniedzot ziņas (Potter, 2006, 2. lpp.; Quandt & Singer, 2009, 140. lpp.).

“Žurnālisti nav tikai pārraides lente pašu viedokļiem vai informācijai, ko tiem sniedz citi. Viņi gatavo oriģinālsaturu, viņi nejauc faktus ar viedokļiem vai baumām, un viņi pieņem pārdomātus redakcionālos lēmumus. Galvenā atbildība žurnālistikā … ir ‘informācijas izvērtēšana’.” (Avots: Potter, 2006, 9. lpp.)

Mūsdienās jebkurš, kuram ir ierīce, kas ir pieslēgta internetam, spēj izplatīt jebkādu informāciju ar tīmekļa dienasgrāmatas, tīmekļa vietnes vai sociālo mediju palīdzību un sasniegt tikpat plašu auditoriju kā lielākās ziņu aģentūras. Bet šie ziņu avoti nav visai uzticami. Liels informācijas apjoms lielākajai daļai cilvēku padara “patiesību” neskaidru. Tādējādi žurnālistu loma demokrātiskā sabiedrībā ir kļuvusi būtiskāka nekā jebkad agrāk. Profesijas raksturs liek žurnālistam:

• izvēlēties uzticamu avotu un informāciju,
• izmantot nepastarpinātu novērojumu, kad vien iespējams,
• izmantot vairākus avotus un pārbaudīt informāciju,
• saprast informācijas vērtību, pirms tā tiek pasniegta sabiedrībai,
• ziņot precīzi, objektīvi un godīgi,
• identificēt un uzrādīt iegūtās informācijas avotus (izņemot dažos retos gadījumus), lai auditorija varētu izvērtēt tās ticamību (Potter, 2006, 8.–9. lpp.).

Tā kā tā ir profesija, kas balstās uz informāciju, žurnālistu lojalitāte primāri ir pret sabiedrību (Potter, 2006, 2. lpp.). Sabiedrības izgītošana ir žurnālista pienākums, un tā ir ļoti svarīga taisnīgumam un demokrātijas pamatiem (Society of Professional Journalists, 2014). Žurnālistu ētikas mērķis ir izvērtēt, kā esošās normas ir piemērojamas galvenajiem aktuālajiem ētiskajiem jautājumiem (Ward, 2009, 296. lpp.). 

Daži žurnālistu ētikas kodeksi ir tikuši publicēti dažādos avotos, lai nodrošinātu brīvu informācijas apmaiņu, kas ir precīza, godīga un pilnīga. Saskaņā ar Profesionālo žurnālistu sabiedrību tos var sagrupēt, izmantojot četrus pamatprincipus (Society of Professional Journalists, 2014):

• Meklē patiesību un ziņo par to: ētiskai žurnālistikai jābūt precīzai un godīgai.
• Žurnālistiem jābūt godīgiem un drosmīgiem, vācot, ziņojot par un interpretējot informāciju.
• Samazini iespējamo kaitējumu: ētiskā žurnālistikā pret avotiem, subjektiem, kolēģiem un sabiedrības locekļiem izturas kā pret cilvēkiem, kas pelnījušas cieņu.
• Rīkojies neatkarīgi: augstākais un primārais ētiskas žurnālistikas pienākums ir kalpot sabiedrībai
• Esi atbildīgs un atklāts: ētiska žurnālistika nozīmē uzņemties atbildību par savu darbu un skaidrot savus lēmumus sabiedrībai.

Source: https://www.spj.org/ethicscode.asp

“Pēdējos gados esam pieredzējuši tās idejas sabrukšanu, kas paredz, ka profesionāli ziņu veidotāji spēj izšķirt politiski būtiskus faktus, liekot vēlētājiem apšaubīt, vai vēstījumiem, ko izplata šie profesionāļi, var uzticēties. ... Sociālie mediji ļauj indivīdiem un nelielām organizācijām izplatīt vēstījumus (iespējams, patiesus, iespējams, nepatiesus) vēlētājiem tieši, bez lielo ziņu dienestu starpniecības. …Tas nozīmē, ka vēlētāji ir spiesti identificēt ziņu avotus, kam viņi uzticas. Tā kā dažādi ziņu avoti izplata dažādus vēstījumus par vieniem un tiem pašiem jautājumiem, vēlētāji nonāks pie atšķirīgākiem uzskatiem par realitāti, nekā tas bija pirms vairākām desmitgadēm.” Džons Krosniks (Jon Krosnick)

(Avots: Feder, 2020)

“Patiesība” ir viens no galvenajiem jautājumiem žurnālistikā. Bet, īpaši pēdējā desmitgadē, diskusijas par “patiesības” jēdzienu ir satraucošā veidā pieaugušas. Ir redzams, ka pilsoņi civilizētās sabiedrībās nespēj vienoties pat par vienkāršiem faktiem. Šajā brīdī ir labi izprast “žurnālistikas” patiesības definīciju. Tāpat kā zinātnieki, žurnālisti meklē patiesību, kas skaidro pasauli un palīdz cilvēkiem funkcionēt ikdienas dzīvē. Žurnālista mērķis ir atrast labāko iegūstamo patiesības versiju attiecīgajā dienā. Lai to izdarītu, žurnālistiem ir jāsavāc tik daudz pierādījumu, cik tas ir iespējams. Šeit “iespējams” ir būtisks apzīmētājs, tā kā žurnālisti strādā, ievērojot stingrus termiņus. Viņiem ir jāsavāc pierādījumi patiesībai īsā termiņā. Tādēļ žurnālistiem un ziņu patērētājiem vienmēr būtu jāuzdot šis jautājums: “Vai ir vēl būtiski pierādījumi, kas būtu praktiski iegūstami?” (Hornik, Anzalone & Spikes, 2018, 32.–33. lpp.)

Ziņu patērētājiem vajadzētu ņemt vērā, ka stāsts laika gaitā varētu mainīties. Tādos gadījumos kā dabas katastrofas stāstam ir jāseko, lai iegūtu jaunāko informāciju, kā nāves gadījumu skaitu vai darbības plāna pasākumu efektivitāti. Šīs detaļas visdrīzāk tiks labotas nevis tāpēc, ka reportieris kļūdījās, bet tāpēc, ka stāsts attīstās un parādās jauni fakti. Kā ziņu patērētājam, ja cilvēks vēlas zināt patiesību, viņam/-ai būtu jākļūst par aktīvu ziņu auditorijas locekli, mērķtiecīgi sekojot līdzi jautājumiem un tēmām, un būtu jāpieprasa stāstu turpmāka izpēte no plašsaziņas līdzekļiem (Hornik, Anzalone & Spikes, 2018, 35. lpp.)

Ziņas un ziņu vērtības

Vai ziņas var definēt kā “informāciju, par ko tu iepriekš nezināji”? Vai tas padara to “ievērības cienīgu” tikai tāpēc, ka tu iepriekš to nezināji, vai tikai tāpēc, ka tas ir jauns? Domājot par ziņu definīciju, var rasties jautājumi par to, kas padara noteiktu informāciju interesantu vai ievērības cienīgu. Vai šī informācija ir par kādu, ko tu pazīsti, vai par tavu apkaimi? Vai tā ietekmē tevi tieši? Vai tā maina kaut ko (piemēram, tavus uzskatus vai lēmumus)? Vai tā ir par kādiem konfliktiem? Vai uzskati to par dīvainu vai savādu? Kā ziņu patērētājs tu vari uzdot vairākus jautājumus, ja nepieciešams saprast, vai informāciju apzīmēt kā ziņas. Tāpat kā tu, žurnālisti uzdod līdzīgus jautājumus, lai izlemtu, kas ir ievērības cienīgs, ko dēvē par “ziņu vērtībām” (Gillman, 2015, 280. lpp.). 

popcornartsgfx "Ziņas" ir licencēts atbilstoši CC BY 4.0

Ziņu vērtības tiek izmantotas, lai lemtu ne tikai par informācijas vai materiāla iekļaušanu vai izslēgšanu, bet arī par to, kā tas tiks atspoguļots, kurš izstrādā stāstu un kā tas parādīsies ziņu platformā (tādā kā laikraksts vai tīmekļa lapa). Žurnālisti un citi mediju speciālisti ņem vērā pamata kritērijus, kas ietver kurš, ko, kur, kad, kāpēc un kā, vērtējot ziņu vērtības. Lai gan “ziņu vērtības” reizēm ir apzīmējams kā slidens jēdziens, tas nav atturējis žurnālistus tās piemērot un pētniekus mēģināt radīt dažādas taksnomijas, lai skaidrotu šo jēdzienu (O’Neill & Harcup, 2009, 162.–163. lpp.; Gillman, 2015, 286. lpp.). Šīs vērtības var tikt uzskaitītas citādi dažādos avotos, bet būtība atrodama uzskaitījumā zemāk (Potter, 2006, 5. lpp.; Gillman, 2015, 282.–283. lpp.):

• savlaicīgums / aktualitāte: ja kaut kas noticis nesen, tas var to padarīt par ievērības cienīgu. Savlaicīgums ir atkarīgs no medija (piemēram, “nesen” var nozīmēt dažādas lietas iknedēļas žurnālam vai ziņu kanālam);
• ietekme: ja pēc notikuma (tāda kā sievietes slepkavība, kuru izdarījis bijušais partneris) seko auditorijas spēcīga emocionālā reakcija vai incidents ietekmē daudzus cilvēkus (plūdi pilsētā vai Covid-19 pandēmija), tās var uzskatīt par ziņām;
• cilvēciska interese: žurnālisti vērtē, vai informācija ir sabiedriski interesanta vai nozīmīga. Incidents volejbola mačā var būt ziņās vairākas dienas, ja tas ir galvenais sarunu temats sabiedrībā;
• jaunums: informācija, kas atklāj kaut ko, kas ir rets, neparasts vai pat savāds, potenciāli ir ievērības cienīga, jo neparasti notikumi raisa cilvēkā ziņkāri. Kā slavenajā izteicienā: “Ja suns iekož cilvēkam, tās nav ziņas. Bet, ja cilvēks iekož sunim, tās ir ziņas!”;
• strīds / konflikts: cilvēka dabā ir interesēties par stāstiem, kuros ir konflikts, spriedze vai publiska diskusija. Konflikts nav tikai strīds par kontroversiāliem uzskatiem, bet arī stāsts par ārstu, kurš cīnās ar slimību, vai iedzīvotājiem, kuri stājas pretī netaisnībai;
• nozīmīgums: ja notikumā ir iesaistīta slavena persona, pat ja tā ir neievērojama lieta, tas var kļūt par ziņām. Vietējais satiksmes negadījums var nokļūt ziņu virsrakstos visā pasaulē, ja automašīnas vadītājs ir slavens mūziķis.

Par ziņu vērtībām var domāt kā par ietvaru, kurā analizēt iegūto informāciju, lai izlemtu par to, vai tā ir ievērības cienīga. Ņemot vērā laikmetu, kādā dzīvojam, kur tiekam bombardēti ar informāciju, ziņu patērētājiem vajadzētu izmantot šos kritērijus, lai analizētu, saprastu un izlemtu, kāda veida informācija tā ir un cik tā ir uzticama, nevis pieņemt lēmumus vai izprast pasauli, balstoties personīgajā pieredzē. Ir jāpatur prātā, ka “ziņas” ir žurnālistu un citu mediju ekspertu izdarītu racionālu spriedumu produkts, un cilvēkiem vajadzētu patērēt šāda veida informāciju, izdarot līdzīgus spriedumus, īpaši šajā pēcpatiesības laikmetā (Gillman, 2015, 286. lpp.).

Mainīgās ziņu īpašības

Ziņas var tikt iegūtas no dažādiem avotiem, bet žurnālisti parasti atrod ziņas vienā no šīm vidēm (Potter, 2006, 7. lpp.):

• notikumi, kas notikuši dabiski, tādi kā negadījumi, katastrofas u. c.,
• plānoti pasākumi, kā sanāksmes, konferences u. c.,
• reportieru pūles.

Mūsdienās ziņas ir daļa no publiskās telpas tīklojuma, citiem vārdiem sakot, daļa no ekosistēmas ar savstarpēji savienotām platformām, kas paplašina līdzdalības iespēju lauku. Žurnālistikas rezultāti, kas agrāk bija ekskluzīvi, kā ziņas, viedokļi, dati, informācija, virsraksti, papildinājumi un sarunas, tagad atrodami jebkur komunikācijas ekosistēmā (Perloff, 2020, 25.–26. lpp.). Digitalizācijas rezultātā:

• ziņu saturu var izplatīt vairākās pārraidīšanas platformās daudz ātrākā veidā,
• ziņu saturu var padarīt interaktīvu, 
• ziņu saturu no dažādām platformām var iekļaut vienā ziņu reportāržā,
• ziņu patērētājiem var sniegt mediju producēšanas rīkus, izpludinot robežu starp mediju producēšanu un patērēšanu (Bainbridge, Beasley & Tynan, 2015, 67.–69. lpp.).

Ramotionblog "kurš-lietos-tavu-iphone-vai-ipad-lietotni" ir licencēts atbilstoši CC BY-ND 2.0

Telegrāfa izgudrošana pirms gandrīz 150 gadiem mainīja informācijas nodošanu. Šī tehnoloģija ienesa “apvērstās piramīdas” rakstīšanas/ziņošanas tehniku, kur pati svarīgākā informācija ir stāsta sākumā, kam seko mazāk svarīga informācija, un tā uz priekšu līdz galam, kas ļauj stāstu īsināt no apakšas, lai tas ietilptu pieejamajā laukumā. Tas tiek formulēts “kurš, ko, kur, kad, kāpēc un kā” formātā, it īpaši drukātajās ziņās (parasti “ko” un “kurš” ir prioritāte), kas palīdz sakārtot informāciju hierarhijā un satilpināt saturu ierobežota lapas izkārtojuma robežās. Lai gan daži avoti apgalvo, ka šis rakstīšanas stils ir pazudis, parādoties “vieglajām ziņām” (“soft news”), kas tiek izplatītas jaunajos medijos internetā, šķiet, ka to turpinās lietot, tā kā tas ļauj nodot informāciju kompaktā veidā (Tynan, 2015, 337. lpp.; Goc, 2015a, 33. lpp.; Scanlan, 2003). 

“(Covid-19 pandēmijas) krīzes nopietnība ir palielinājusi vajadzību pēc uzticamas, precīzas žurnālistikas, kas var informēt un izglītot iedzīvotājus, bet tā ir arī atgādinājusi mums, cik atvērti esam kļuvuši konspirācijām un maldinošai informācijai. Žurnālisti vairs nekontrolē piekļuvi informācijai, lielāka paļaušanās uz sociālajiem medijiem un citām platformām sniedz cilvēkiem pieeju plašākam avotu lokam un ‘alternatīviem faktiem’, no kuriem daļa ir pretrunā ar oficiālajiem ieteikumiem, maldinoši vai vienkārši nepatiesi.” (Avots: Newman, 2020, 10. lpp.)

Jēdziens digitālie mediji jeb jaunie mediji tiek lietots, lai definētu mobilās tehnoloģijas (kā mobilie telefoni) un internetā bāzētus medijus (kā sociālās tīklošanas vietnes, tiešsaistes spēļu platformas, tiešsaistes pārraides un ziņu platformas un lietotnes). Šīs platformas parasti mudina to lietotājus būt sociāli iesaistītiem, veidojot auditorijas tīklojumus. Šie auditorijas tīklojumi ir pamatīgi mainījuši vecos apraides modeļus un to, kā mēs komunicējam (piemēram, Facebook 2021. gada otrajā ceturksnī bija gandrīz 1,9 miljardi aktīvo lietotāju dienā (Statista Research Department, 2021)). Turklāt digitālie mediji mudina cilvēkus patērēt dažādu veidu saturu lielā ātrumā. Tā kā šīs platformas popularizē kultūru, kas balstās interaktivitātē un virtualitātē, var teikt, ka tās arī maina sabiedrību (Bainbridge, Beasley & Tynan, 2015, 67.–69. lpp.).

Ziņu patērēšanas paradumi pasaulē ir krasi mainījušies, kopš cilvēki masveidā izmanto internetu. Tradicionālie ziņu mediji, kā drukātie laikraksti, televīzijas pārraides, atdod vietu sociālajiem medijiem un citām tiešsaistes platformām, it īpaši salīdzinājumā ar iepriekšējo desmitgadi (Newman, 2021, 10. lpp.). Tas nozīmē, ka gaidīt, kad ziņas no rīta parādīsies avīzē vai tiks pārraidītas televīzijas kanāla regulārajā ziņu izlaidumā, lielākajai daļai cilvēku vairs nav pieņemami (Bainbridge, Beasley & Tynan, 2015, 67.–69. lpp.).

Digitālā vide ir mainījusi ziņu īpašības šādā veidā (Perloff, 2020, 22. lpp.; Bainbridge, Beasley & Tynan, 2015, 68.–69. lpp.):

• Ziņu arhitektūra ir daudzšķautnaina. Tā var tikt mainīta no izteikti padziļinātas attiecībā uz iekļauto informāciju uz nepatiesību iekļaujošu.
• Ir sākuši mainīties ziņu rakstības stili.
• Svarīgāka kļuvusi aktualitātes izjūtas radīšana, ziņām sākot izplatīties digitālajos un sociālajos medijos. Žurnālisti parasti piešķir mazāku nozīmi stāsta “kad”. Šī informācija parasti ir ziņu pēdējos paragrāfos, nevis ievadā vai virsrakstā. Šī aktualitātes izjūta nozīmē, ka ziņu stāsts var tikt atjaunināts ilgākā laika posmā.
• Stāsta “kurš”, “ko” un “kur” atribūtiem (kā cilvēku vārdi, vietas) pieaugusi nozīme, lai gan agrāk tie bija ziņu satura pēdējos paragrāfos, nevis ievadā vai virsrakstā. Šādā veidā tiek mērķēts uz to, lai ziņu saturs tiek pamanīts meklētājprogrammās.
• Žurnālistiem nav jāgaida, lai stāstu apstiprina un pārraida oficiālā ziņu nodaļa, tā kā viņiem parasti ir savi sociālo mediju konti. Bet ir labi paturēt prātā, ka tad, kad žurnālisti tvīto, it īpaši krīžu laikā, viņu rakstības stils varētu būt subjektīvāks un viņu viedokļi var dominēt pār faktiem.
• Tradicionālās ziņas vēl joprojām ir svarīgas, bet tām vairs nav vadošās pozīcijas. Tās ieskauj (reizēm pārņem) dažādas sociālo mediju platformas, kas maina to, kā ziņas tiek iegūtas un patērētas. Žurnālists, sekojot dažādiem vietējiem signāliem, var atklāt jaunu stāstu. Bet, lietojot viedtālruni, jebkurš varētu izsekot šāda veida jaunākajām ziņām, tā kā lielāko daļu satura var pielāgot atkarībā no atrašanās vietas un iegūt bez piepūles, ieslēdzot paziņojumus tālruņa lietotnē. Tas arī ietekmē to, kurš veido ziņas, tā kā pilsoniskajam žurnālistam ir tikpat liela iespēja iegūt stāstu kā tradicionālajai ziņu nodaļai.
• Ziņu veidošana un piegādāšana vairs nav mediju profesionāļu monopols. Cilvēki var vienkārši kļūt par daļu no šī procesa, lietojot savus telefonus, kas iesaista procesā jaunus spēlētājus (skatīt: “Jaunas žurnālistikas formas”).

Ziņas, ko agrāk bija viegli kategorizēt, ir kļuvušas sarežģītākas, mainoties žurnālistikas kategorijām (skatīt: “Jaunas žurnālistikas formas”).

Jaunas žurnālistikas formas

Mūsdienu digitālajā pasaulē žurnālistiem vēl joprojām ir nepieciešams vākt informāciju un veidot ziņu stāstus, kam jābūt faktiskiem, precīziem, informatīviem, godīgiem un piesaistošiem. Pateicoties internetam, žurnālistiem ir pieejamas jaunas iespējas pasniegt, interpretēt, izplatīt un atjaunināt ziņas. Tādā veidā žurnālistika ir kļuvusi par 24/7 vispasaules aktivitāti, kuru nav nepieciešams ierobežot ar fiziska biroja vai ziņu nodaļas robežām. Šodienas digitālajā vidē ziņu patērētāji pieprasa saņemt ziņas no dažādām platformām, kā Facebook vai Twitter. Šīs jaunās kopienas (dēvētas par “virtuālo pūli”) pieprasa interaktivitāti (tās vēlas būt iesaistītas ziņu procesā, sākot no veidošanas līdz pārraidei), tām nepieciešama informācija reālajā laikā bez jebkādiem ģeogrāfiskiem ierobežojumiem un pārsvarā vizuālā vai audiovizuālā formā (Bainbridge, Beasley & Tynan, 2015, 91. lpp.; Goc & Tynan, 2015, 392. lpp.; Kochler, 2017, 11. lpp.). No žurnālistiem tiek sagaidīta ne tikai precīza ziņu satura radīšana īsākā laika posmā nekā agrāk, bet arī aktīva auditorijas iesaistīšana dažādās platformās. Tas ir rezultējies šādos jēdzienos:

• daudzdimensionāla/multivides žurnālistika, kur žurnālists izmanto digitālās platformas (kā tīmekļa dienasgrāmatas, sociālos tīklus, tīmekļa vietnes, mobilās lietotnes), lai iegūtu informāciju ziņu veidošanai un izplatītu tās sabiedrībai (Bainbridge, Beasley & Tynan, 2015, 91. lpp.; Goc & Tynan, 2015, 392. lpp.),
• sabiedriskā žurnālistika / pilsoniskā žurnālistika / pilsoņu žurnālistika / līdzdalības žurnālistika / iesaistošā žurnālistika / uz kopienu centrētā žurnālistika / tīkla žurnālistika, kas demonstrē jaunu žurnālistikas formu, kas vērsta uz kopienas vajadzībām, kam tā kalpo, ļaujot kopienai aktīvi iesaistīties prioritāšu noteikšanā un būt daļai no ziņu veidošanas procesa (Coddington & Lewis, 2021; Philips, 2015, 90.–91. lpp.).

Tonija Vebstera "Čaks notikuma vietā – pilsoņu žurnālistika" ir licencēts atbilstoši CC BY 2.0

Jaunā ziņu patērētāja vara, kas padara viņus par pilsoniskajiem žurnālistiem, nes dažādas iespējas un priekšrocības sabiedrībai. Piemēram, karadarbības zonā šīs brīvprātīgās cilvēku masas var informēt pasauli tieši no karstās zonas reālajā laikā. Šie pilsoniskie žurnālisti parasti strādā bez atalgojuma un brīvprātīgi un var veidot ziņu saturu pārsvarā tiešsaistē dažādās formās, no labi sagatavotiem raidierakstiem vai Youtube kanāliem līdz redaktora komentāriem tīmekļa dienasgrāmatās vai Twitter par nozīmīgām tēmām. Bet jaunas tehnoloģijas vienmēr saasina konfliktu starp ātrumu un precizitāti, kas ir tradicionālās žurnālistikas kodols. Informācija var radīt lielu kaitējumu cilvēkiem un sabiedrībai, ja tā tiek izmantota nepienācīgi. Tādēļ ziņu patērētājiem nepieciešams pieiet jaunajiem žurnālistikas veidiem, domājot kritiskāk un padomājot divreiz, pirms izplatīt informāciju citiem (Goc, 2015b, 489. lpp.; Hornik, Anzalone & Spikes, 2018, 160.–161. lpp.). Tajā pašā laikā pilsoniskie žurnālisti var arī palīdzēt plašsaziņas līdzekļiem labot to kļūdas, papildinot ziņu atspoguļojumu. Piemēram, Ēģiptē nepārbaudītas informācijas strauja izplatīšanās internetā padarīja pilsoniskos reportierus par tādu kā pārbaudes mehānismu, kas varēja identificēt neprecizitātes vai neobjektivitāti ziņu saturā (Chan, 2014, 116. lpp.). Ja pilsoniskie žurnālisti apgūst un pieņem žurnālistikas pamatvērtības, vismaz kaut kādā mērā ir iespējams izvairīties no neobjektīvām ziņām, un cenšanās izplatīt faktisku informāciju arī var kļūt par svarīgu pienesumu demokrātijai.

Izplatoties digitalizācijai, lielāki informācijas apjomi vairāk nekā jebkad agrāk tiek veidoti, uzkrāti un apgūti, kas veido to, ko sauc par “lielajiem datiem”. Tas sniedz jaunas analīzes iespējas daudzām profesijām, ieskaitot žurnālistus, lai pieņemtu pamatotus lēmumus, veidotu racionālus darbības plānus utt. Mūsdienās žurnālisti var atrast pierādījumus un sniegt neredzētus faktus vai ieskatus par tēmu, strādājot ar milzīgiem datu apjomiem, lai saprastu, kā rezultāti var ietekmēt sabiedrību (piemēram, Wikileaks). Tādā veidā viņi pēta stāstus, kas ir aprakti internetā un kas citādi netiktu atklāti. Tam, protams, nepieciešamas jaunas žurnālistikas prasmes un specializācija. Šos profesionāļus dēvē par “datu žurnālistiem” (pazīstama arī kā datora pastarpināta žurnālistika) (Bainbridge, Beasley & Tynan, 2015, 69., 91. lpp.).

Mediju ietekme uz cilvēkiem

Jaunākā informācijas revolūcija ir mainījusi pasauli, padarot iespējamu jebkādas informācijas publicēšanu ar datora vai viedtālruņa palīdzību. Cilvēki tiek bombardēti ar milzīgiem informācijas apjomiem. Tā varētu būt informācija par attīstību veselības jomā, izglītības jomā vai sociālajā iesaistē, kas pārsvarā padara pasauli labāku, bet tāpat liela daļa šīs informācijas var būt maldinoša (kā antivakcinācijas kustības), kas var nodarīt milzīgu kaitējumu sabiedrībai. Tādējādi “informācijas laikmets” konfrontē mūs ar šādiem nozīmīgiem izaicinājumiem, kas liek mums pārdomāt veidus, kādos mēs patērējam un izplatām informāciju (Hornik, Anzalone & Spikes, 2018, 11.–12. lpp.):

• informatīvā pārslodze: informācijas daudzums padara uzticamas informācijas atšķiršanu no safabricētas grūtāku nekā jebkad;
• autentiskuma krīze: ar jaunajām tehnoloģijām ir iespējams un ir vieglāk radīt un izplatīt maldinošu informāciju, kas izskatās autentiska;
• ātrums pret precizitāti: cilvēki vēlas iegūt informāciju tik ātri, cik vien iespējams, kas ir palielinājis iespēju, ka šī informācija nebūs precīza;
• auditorijas neobjektivitāte: cilvēkiem ir tendence patērēt un uzticēties informācijai, kas apstiprina viņu jau pastāvošās idejas (sīkākai informācijai skatīt 3. nodarbību).

“Cilvēki labprātāk dalās ar rakstu nekā to lasa... Tas ir raksturīgs mūsdienu informācijas patēriņam. Cilvēki formulē viedokli, balstoties uz kopsavilkumu vai kopsavilkumu kopsavilikumu, nemēģinot iedziļināties.”

(Avots: Dewey, 2016)

Tā kā jebkāda veida informācija, ieskaitot ziņas, vairs nav nevienas profesijas monopols, cilvēki ir attapušies vieni ar informācijas straumi, un par daļu no ikdienas informācijas patēriņa kļuvuši arī noteikta veida sagaidāmie izziņas aizspriedumi (sīkākai informācijai skatīt 3. nodarbību). Sociālie mediji ir kļuvuši var galvenajiem ziņu avotiem, un ziņas tiek arī analizētas sociālajos medijos. Tas nozīmē, ka cilvēki nesaskaras ar vienu stāstu no specifiska ziņu avota, bet drīzāk tas ir iejaukts saturā no daudziem citiem avotiem. Tas atšķiras no ziņu pārraides skatīšanās vai laikraksta lasīšanas, kur viss saturs nāk no viena avota (American Press Institute, 2016, 20. lpp.). Ziņu patērētāja evolūcija par ziņu veidotāju ir palielinājusi maldinošas informācijas izplatību (Hornik, Anzalone & Spikes, 2018, 155. lpp.). Īpaši krīzes situācijā, galvenokārt pašsaglabāšanās instinkta vadītiem, cilvēkiem ir tendence izplatīt jebkādu informāciju ļoti ātri, lai pasargātu sevi un savus tuviniekus. Saskaņā ar pētījumu 59 procenti saišu sociālajos medijos tiek izplatītas, nelasot to saturu. Pētījums atklāja arī to, ka šī “dalīšanās bez atvēršanas” veida darbība ir patiešām svarīga, nosakot, kuras ziņas nonāk apritē un kuras ziņas pazūd no sabiedrības redzesloka. Tas nozīmē, ka šis izplatīšanas paradums tiešām veido kopienas ar kopīgajām politiskajām un kultūras prioritātēm bez stabila pamata (Dewey, 2016). Saistītā pētījumā tika pētīti cilvēku motīvi informācijas izplatīšanai, un tika atklāti šādi motīvi (Stearns, 2016):

• Cilvēki vēlas palīdzēt: sociālo mediju informācijas plūsmas dēļ cilvēku dzīvi ietekmē tik daudz jaunāko ziņu kā nekad agrāk. Šis saturs var būt jebkas no rakstītas informācijas līdz video, pārsvarā nefiltrēts un neapstrādāts. Tā rezultātā var pārņemt pieaugoša bezpalīdzības sajūta. Kad cilvēki sastopas ar traģēdiju, lielākā daļa vēlas palīdzēt citiem, izplatot informāciju pēc iespējas ātrāk, un brīdināt savus sekotājus, kas pārsvarā palīdz kontekstualizēt haosu. Steigā izplatīta nepārbaudība informācija var citiem vairāk kaitēt nekā palīdzēt.
• CIlvēki vēlas padarīt pasauli sev saprotamu: ārkārtas jeb jaunāko ziņu gadījumā ir vairāk nezināmā nekā zināmā. Cilvēki parasti to pārrunā ar citiem cilvēkiem, lai saprastu, kas notiek, lai apstiprinātu to, ko viņi domā, vai saņemtu atbalstu savam pasaules uzskatam, kas parasti noved pie baumu izplatīšanas faktu vietā. Šādās situācijās baumas ir tāds kā pielāgošanās mehānisms, lai aizpildītu robus esošajās zināšanās vai iegūtajā informācijā, it īpaši bīstamās vai nedrošās situācijās.
• Cilvēki vēlas dalīties kopējā pieredzē: brīžos, kad cilvēki sastopas ar neskaidrību, bezcerību vai nemieru, viņi parasti savācas digitālajā pūlī, vērojot straumētas tīmekļa tiešraides vai izmantojot mirkļbirkas. Šajos brīžos dalīšanās bieži vien liekas kā empātija. Šādos gadījumos, steidzoties dalīties ar sajūtām, nereti sanāk dalīties ar apstrādātiem attēliem un maldinošu informāciju par notikumu. Personai, kura dalās ar šo saturu, nav svarīgi, ka tas nav patiess, bet svarīgi, ka tas šķiet patiess.
• Emociju tīkls informācijas tīkla vietā: lai gan ir viegli nosodīt cilvēkus, kas krīzē izplata maldinošu informāciju, realitātē dalīšanās reakciju ietekmē sarežģīts motīvu un emociju tīkls. Emocijas ietekmē dalīšanos veidos, kas sarežģī patiesības meklēšanu krīzes brīdī. Iemesls tam, ka cilvēki izplata maldinošu informāciju, ar to daloties, lielākoties ir tas, ka viņiem vairāk interesē emocijas, ko informācija izraisa. Agrāk, ja to būtu darījusi institūcija, tā būtu “slikta žurnālistika”. Kad sociālie mediji darbojas gan kā emociju, gan informācijas tīkli, tā kļūst par problēmu, jo tas, ar ko cilvēki dalās (emocijas) un ko cilvēki vēlas atrast (faktus), nereti ir pretrunā. 

Ziņas var nomākt, tā kā sliktās ziņas pārsvarā izplatās ātrāk nekā labās (Bushman, Williams & Wittenberg-Moerman, 2013, 29. lpp.). Laikmetā, kurā cilvēki daudz saskaras ar sliktām ziņām, tam neizbēgami ir psiholoģiska ietekme – pieaugoša bezpalīdzības sajūta, nemājīguma sajūta pasaulē, lielāks pesimisms par iespējām utt. Šādā psiholoģiskajā stāvoklī var tikt ietekmēts cilvēku lēmumu pieņemšanas process (Singal, 2014), un tas var ietekmēt dažādus dzīves stūrakmeņus, tai skaitā vēlēšanu rezultātu sasaisti ar antivakcinācijas kustību. Arvien vairāk cilvēku min, ka viņi izvairās no ziņām, lai nesaskartos ar sliktām ziņām (Dahl & Riesman, 2014). Viens no pētījumiem atklāja, ka gandrīz trešdaļa (32%) cilvēku visā pasaulē apzināti izvairās no ziņām (Newman, 2019, 26. lpp.). Saskaņā ar dažiem pētījumiem viņi izvairās no ziņām, jo tās ir pārāk nepatīkamas vai izraisa spriedzi un cilvēki tām neuzticas (Coddington & Lewis, 2020).

Lai pārvarētu šos izaicinājumus, cilvēkiem nepieciešams pieiet informācijai analītiskāk atbilstoši šādiem principiem, ko būtu nepieciešamas piemērot dažādām ziņu platformām ikdienā (Hornik, Anzalone & Spikes, 2018, 11., 161. lpp.; Singal, 2014):

• izvērtē iegūto informāciju tā vietā, lai to vienkārši patērētu,
• esi pacietīgs un seko stāstam, sagaidot faktus un patiesību,
• pārbaudi informāciju, pirms dalīties ar to jebkurā platformā vai ar kādu,
• neskati reitingu un popularitāti kā garantiju informācijas uzticamībai,
• ņem vērā, ka informācijas sūtītājs bieži vien nav tās avots,
• ņem vērā implicītos jeb netiešos aizspriedumus, kas piemīt visiem cilvēkiem,
• ņem vērā, ka tas, ka sanāk saskarties ar daudz sliktām ziņām, obligāti nenozīmē, ka pasaule ir slikta vieta pēc būtības, drīzāk gan ziņu aģentūrām, gan patērētājiem var būt tendence pārraidīt izteikti negatīvus stāstus.

Šie aspekti ne tikai palīdzēs žurnālistiem būt atbildīgam pret sabiedrību, kam viņi kalpo un ko viņi informē (Hornik, Anzalone & Spikes, 2018, 11. lpp.), bet arī palīdzēs sabiedrībai vairot izpratni par ziņu vidi un iegūt jaunas prasmes, lai varētu izdzīvot šajā pēcpatiesības laikmetā.

Vingrinājumi

1. Klikšķiniet šeit, lai lai apskatītos jūsu valsts reitingu Pasaules preses brīvības indeksā. Pārrunājiet indeksa kritērijus un rādītājus. Ko jūs domājat par priekšrocībām vai trūkumiem, kas rodas, ja valsts atrodas saraksta augšā vai apakšā?
2. Identificējiet stāstus no dažādām platformām, tādām kā vietējo un valsts laikrakstu tīmekļa vietnēm un citām tiešsaistes ziņu platformām (plašsaziņas līdzekļiem). Mēģiniet izspriest katra stāsta ziņu vērtības, piemēram, vai jūs uzgājāt stāstu, kas tika publicēts, jo tas ir tuvs ziņu platformas vai laikraksta mērķauditorijai? Vai arī jūs redzējāt kādu stāstu, kas tika publicēts, jo kāds no tajā minētajiem cilvēkiem ir slavens?

Tests

Izmantotie avoti

American Press Institute, (2016). A New Understanding: What Makes People Trust and Rely on News. Retrieved from: https://www.americanpressinstitute.org/wp-content/uploads/2016/04/What-Makes-People-Trust-and-Rely-on-News-Media-Insight-Project.pdf.

Bainbridge, J., Beasley, C. & Tynan, L. (2015). The Digital and Social Media Environment. In Bainbridge, J., Goc, N I., & Tynan, L. (Eds.). Media and Journalism: New Approaches to Theory and Practice (pp. 65-92). Melbourne: Oxford University Press.

Bushman, R.M. Williams, C.D. & Wittenberg-Moerman, R. (2013). The Informational Role of the Media in Private Lending. Retrieved from: http://www.utah-wac.org/2014/Papers/williams_UWAC.pdf.

Chan, Y.Y. (2014). Journalism and Digital Times: Between Wider Reach and Sloppy Reporting. Retrieved from: https://www.academia.edu/9774272/Journalism_and_Digital_Times_Between_Wider_Reach_and_Sloppy_Reporting.

Coddington, M & Lewis, S. (2021, May 11). Why do people avoid news? It’s not just because it makes them feel bad. NiemanLab. Retrieved from: https://www.niemanlab.org/2021/05/why-do-people-avoid-news-its-not-just-because-it-makes-them-feel-bad/.

Coddington, M. & Lewis, S. (2020, March 6). Why avoiding the news is a social habit. RQ1. Retrieved from: https://rq1.substack.com/p/why-avoiding-the-news-is-a-social.

Dahl, M. & Riesman, A. (2014, August 8). What news story are you most freaked out about? The Cut. https://www.thecut.com/2014/08/what-news-story-are-you-most-freaked-out-about.html.

Dewey, C. (2016, June 16). 6 in 10 of you will share this link without reading it, a new, depressing study says. Washington Post. Retrieved from: https://www.washingtonpost.com/news/the-intersect/wp/2016/06/16/six-in-10-of-you-will-share-this-link-without-reading-it-according-to-a-new-and-depressing-study/.

Feder, S. (2020, February 27). Stanford researchers discuss journalism and democracy in lead up to Super Tuesday. Stanford News. Retrieved from: https://news.stanford.edu/2020/02/27/journalism-and-democracy/.

Gillman, S. (2015). News Values and News Culture in a Changing World. In Bainbridge, J., Goc, N I., & Tynan, L. (Eds.). Media and Journalism: New Approaches to Theory and Practice (pp. 280-293). Melbourne: Oxford University Press.

Goc, N. (2015a). The First Mass Medium. In Bainbridge, J., Goc, N I., & Tynan, L. (Eds.). Media and Journalism: New Approaches to Theory and Practice (pp. 24-44). Melbourne: Oxford University Press.

Goc, N. (2015b). Case Study 5: Free Speech and Journalism in the 21st Century. In Bainbridge, J., Goc, N I., & Tynan, L. (Eds.). Media and Journalism: New Approaches to Theory and Practice (pp. 485-491). Melbourne: Oxford University Press.

Goc, N. & Tynan, L. (2015). Ethics in Communication. In Bainbridge, J., Goc, N I., & Tynan, L. (Eds.). Media and Journalism: New Approaches to Theory and Practice (pp. 382-404). Melbourne: Oxford University Press.

Hornik, R., Anzalone, J. & Spikes, M. (2018). GetNewsSmart: A Guide to Understanding the Key Concepts of News Literacy. New York: The Center for News Literacy.

Kochler, H. (2017). Idea and politics of communication in the global age. In M. Friedrichsen & Y. Kamalipour (Eds.). Digital Transformation in Journalism and News Media, Media Business and Innovation (pp. 7-16). Cham: Springer.

Newman, N. (2019). Section 1: Executive summary and key findings. In N. Newman, R. Fletcher, A. Kalogeropoulos ve R. K. Nielsen (Eds.), Reuters Institute Digital News Report 2019 (pp.8-31). Reuters Institute for the Study of Journalism. Retrieved from: https://reutersinstitute.politics.ox.ac.uk/sites/default/files/inline-files/DNR_2019_FINAL.pdf.

Newman, N. (2020). Section 3: Country and market data: Europe. In N. Newman, R. Fletcher, A. Schulz, S. And? & R. K. Nielsen (Eds.), Reuters Institute Digital News Report 2020 (pp.9-31). Reuters Institute for the Study of Journalism. Retrieved from: https://reutersinstitute.politics.ox.ac.uk/sites/default/files/2020-06/DNR_2020_FINAL.pdf.

Newman, N. (2021). Executive summary and key findings. In N. Newman, R. Fletcher, A. Schulz, S. And?, C.T. Robertson & R.K. Nielsen (Eds.), Reuters Institute Digital News Report 2021 (pp.9-30). Reuters Institute for the Study of Journalism. Retrieved from: https://reutersinstitute.politics.ox.ac.uk/sites/default/files/2021-06/Digital_News_Report_2021_FINAL.pdf.

O’Neill, D. & Harcup, T. (2009). News values and selectivity. In K. Wahl-Jorgensen, & T. Hanitzsch (Eds.). The Handbook of Journalism Studies (pp. 161-174). New York: Routledge.

Perloff, R.M. (2020). The Dynamics of News: Journalism in the 21st-Century Media Milieu. New York: Taylor & Francis.

Philips, A. (2015). Journalism in Context: Practice and Theory for the Digital Age. London: Routledge.

Potter, D. (2006). Handbook of Independent Journalism. Washington, DC: Bureau of International Information Programs, U.S. Department of State.

Purdue University. (n.d.). Journalism and Journalistic Writing: Introduction. Retrieved from: https://owl.purdue.edu/owl/subject_specific_writing/journalism_and_journalistic_writing/index.html.

Quandt, T. & Singer, J.B. (2009). Convergence and cross-platform content production. In K. Wahl-Jorgensen, & T. Hanitzsch (Eds.). The Handbook of Journalism Studies (pp. 130-144). New York: Routledge.

Scanlan, C. (2003). Birth of the Inverted Pyramid: A Child of Technology, Commerce and History. Retrieved from: https://www.poynter.org/reporting-editing/2003/birth-of-the-inverted-pyramid-a-child-of-technology-commerce-and-history/.

Singal, J. (2014, August 8). What all this bad news is doing to us. The Cut. Retrieved from: https://www.thecut.com/2014/08/what-all-this-bad-news-is-doing-to-us.html.

Society of Professional Journalists (2014). SPJ Code of Ethics. Retrieved from: https://www.spj.org/ethicscode.asp.

Statista Research Department. (2021). Facebook: Number of Daily Active Users Worldwide 2011-2021. Retrieved from: https://www.statista.com/statistics/346167/facebook-global-dau/.

Stearns, J. (2016). Why do People Share Rumours and Misinformation in Breaking News? Retrieved from: https://firstdraftnews.org/articles/people-share-misinformation-rumors-online-breaking-news-events/.

Tynan, L. (2015). Subediting, News Language and Convention. In Bainbridge, J., Goc, N I., & Tynan, L. (Eds.). Media and Journalism: New Approaches to Theory and Practice (pp. 330-350). Melbourne: Oxford University Press.

Ward, S.J.A. (2009). Journalism ethics. In K. Wahl-Jorgensen, & T. Hanitzsch (Eds.). The Handbook of Journalism Studies (pp. 295-309). New York: Routledge.

WikiLeaks. (2021, September 13). In Wikipedia. Retrieved from: https://en.wikipedia.org/w/index.php?title=Oil_painting&oldid=929802398.

Ieteicamie avoti

Potter, D. (2006). Handbook of Independent Journalism. Washington, DC: Bureau of International Information Programs, U.S. Department of State. (Chpt.1: “What is news?” pp. 4-11; Chpt. 7: “Ethics and law” pp. 54-60).

Hornik, R., Anzalone, J. and Spikes, M. (2018). GetNewsSmart: A Guide to Understanding the Key Concepts of News Literacy. New York: The Center for News Literacy. (Chpt. 5: “Is It Journalism? How to Navigate the Information Neighborhoods?” pp. 60-70).

IFJ. (n.d.). Global Charter of Ethics for Journalists. Retrieved from https://www.ifj.org/who/rules-and-policy/global-charter-of-ethics-for-journalists.html

Ieteicamie video

Stony Brook Center for News Literacy (2021). Stony Brook University Journalism Professor Steven Reiner applies VIA to the NEWS information neighborhood.