Nodarbības saturs

Šīs nodarbības galvenais mērķis ir  definēt ziņu pratību, tās galvenos pamatelementus un ziņu pratības apmācības programmas saturu.

Nodarbības sekundārais mērķis ir sniegt vadlīnijas pasniedzējiem, kuri vēlas izmantot nodarbības saturu, lai mācītu saviem studentiem izpratni par ziņu pratību.

Šie mērķi palīdz izprast ziņu pratības definīciju, ziņu pratības jēdziena pamatelementus, tā saistību ar kritisko domāšanu, kā arī mediju un informācijas pratības jēdzieniem.

Studenti, kuri būs sekmīgi pabeiguši šo nodarbību spēs izprast:

• ziņu pratības jēdzienu
• ziņu pratības pamatjēdzienus 
• saikni starp ziņu pratību un kritisko domāšanu
• saikni starp ziņu pratību, medijpratību un informācijas pratību
• ziņu pratības mācību programmu apjomu

Papildus tam pasniedzēji, kuri būs sekmīgi apguvuši šo nodarbību, iegūs izpratni par to, kā nodot tālāk zināšanas par šo tēmu.

Nodarbības struktūra 

Nodarbība sastāv no šādām daļām:

• nodarbības apraksts (mērķi, satura izklāsts un mācību rezultāti),
• nodarbības struktūra,
• vadlīnijas studentiem,
• vadlīnijas pasniedzējiem (kā sagatavoties, izmantojamās metodes, ieteikumi),
• saturs (mācību materiāli), 
• tests,
• informācijas resursi (izmantotie avoti, ieteicamie avoti un video).

Galvenie nodarbības mērķi, satura izklāsts un mācību rezultāti ir raksturoti nodarbības apraksta daļā. Saturs ietver visus mācību materiālus. Tests sastāv no jautājumiem ar atbilžu variantiem un apgalvojumiem, kuri jāatzīmē, vai tie ir patiesi vai aplami, kas palīdzēs novērtēt studenta sekmes. Informācijas resursi ir dalīti divās sadaļās –  izmantotie avoti un ieteicamie avoti tālākai pētniecībai. Izmantotie avoti ir to materiālu saraksts, kas citēti mācību materiālā. Ieteicamie avoti satur papildu informācijas avotus un video, kurus būtu ieteicams izlasīt un noskatīties, lai labāk izprastu tēmu. Vadlīnijas studentiem iekļauj instrukcijas un ieteikumus studentiem. Vadlīnijas pasniedzējiem palīdz pasniedzējiem dažādās mācību procesa fāzēs un sniedz noderīgus ieteikumus. 

Vadlīnijas studentiem 

Nepieciešams izlasīt tekstu un noskatīties ieteikto video. Ieteicamie informācijas avoti var palīdzēt labāk izprast tēmu. Pēc mācību materiāla apgūšanas vēlams izpildīt testu, lai novērtētu savas sekmes. Ja nepieciešams, mācību materiālu var pārskatīt atkārtoti.

Vadlīnijas pasniedzējiem 

Vadlīnijas pasniedzējiem ietver padomus un ieteikumus, kā studentiem pasniegt nodarbības tēmu.

Sagatavošanās

Sagatavot prezentāciju (PowerPoint/Prezi/Canva) par nodarbības tēmu, kas papildināta ar piemēriem. 

Darba uzsākšana

Īss tests (3-5 jautājumi), izmantojot platformu Kahoot vai Mentimeter, lai iesaistītu studentus vai pārbaudītu esošās zināšanas.

Izmantojamās metodes

Mācību procesā var izmantot dažādas metodes, piemēram:

• lekcija,
• diskusija,
• darbs grupās,
• pašrefleksija.

Padomi pasniedzējiem

Iesildīšanās

Lai efektīvi iesaistītu dalībniekus mācību procesā un vienotos par to, kas tiks apgūts nodarbības laikā, tās sākumā var uzdot iesildošus jautājumus pa to kā studenti definētu terminu ziņu pratība. Pēc diskusijas pārliecinieties, ka studenti izprot ziņu pratības jēdzienu.

Nodarbības mērķa paskaidrošana 

Nodarbības mērķim jābūt skaidram, šajā gadījumā izprast ziņu pratības jēdzienu. Pēc iesildošajiem jautājumiem būs vieglāk izskaidrot nodarbības mērķus.

Nodarbības satura izklāsts 

Iepazīstinot ar nodarbības saturu, pārliecinieties, ka mijiedarbojieties ar studentiem un iedrošiniet viņus aktīvi iesaistīties: 

• pirms sniedzat plašu informāciju par ziņu pratības pamatelementiem, palūdziet dalībniekiem to izskaidrot;
• pirms demonstrējat ciešo saistību starp ziņu pratību un kritisko domāšanu, palūdziet dalībniekiem to izskaidrot;
• demonstrējot saikni starp ziņu pratību, medijpratību un informācijas pratību, noteikti skaidri definējiet katru no šiem jēdzieniem un parādiet šo jēdzienu hierarhisko struktūru (kas ietver ko).

Noslēgums

Sniedziet nodarbības kopsavilkumu un uzdodiet dažus jautājumus, kas palīdzētu izcelt būtiskāko satura izklāstā. Pajautājiet studentiem sagatavot ziņu pratības nodarbības izklāstu.

Pēc diskusijām pārliecinieties, ka studenti saprot, ka ziņu pratība ir komplekss jēdziens, kam ir dažādi aspekti (sastāv no dažādiem pamatelementiem) un tas cieši saistīts ar plašākiem jēdzieniem, piemēram, medijpratība un informācijas pratība. Uzsveriet arī to, ka ziņu pratības prasmes var attīstīt.

Saturs: ziņu pratība 

Ievads

Mūsdienās spēja kritiski izvērtēt ziņas tiek novērtēta augstāk nekā jebkad agrāk (Lai Ku, Kong, Song, Deng, Kang & Hu, 2019, lppp. 3), jo pēcpatiesības laikmetu raksturo afektīva informācijas uzvedība, pieaugošs neskaidras informācijas daudzums, polarizēti uzskati, heiristiskā domāšana un algoritmiskā neobjektivitāte (Vraga & Tully, 2021, lpp. 150).

Mūsdienās ziņas veido daudz vairāk cilvēku, un tās tiek izplatītas lielā skaitā platformu un tehnoloģiju nekā jebkad agrāk. Šī jaunā gandrīz neierobežotā līdzdalība un pieejamība ir veicinājusi "ziņu" paplašināšanos, iekļaujot daudz vairāk nekā tikai profesionālu žurnālistiku. Līdz ar to pieaug bažas ne tikai par dezinformācijas izplatību, bet arī par cilvēku spēju cīnīties ar dezinformāciju un atrast un atšķirt atbilstošu un kvalitatīvu informāciju (Vraga, Tully, Maksl, Craft & Ashley, 2021, lpp. 1).

 Ziņu pratība mūsdienās tiek uzskatīta par līdzekli kritisko mediju patēriņa uzlabošanai (Vraga & Tully, 2021, lpp. 150). Ja ņem vērā ziņu potenciālu iedzīvotāju informēšanā un pilsoniskās iesaistes un demokrātiskas līdzdalības veicināšanā, kā arī ziņu mediju ierobežojumus un izmaiņas ziņu veidošanas procesos (īpaši no producentu puses), ziņu pratības nozīme kļūst acīmredzama (Ashley, Maksl & Craft, 2013, lpp. 7).

Ziņu pratības jēdziens

Pirms ziņu pratības definēšanas labāk precizēt, ko nozīmē ziņas un pratība. “Ziņas” ir plašs termins, kas dažādiem cilvēkiem un dažādos kontekstos nozīmē dažādas lietas, tomēr to var definēt kā jebkuru precīzu informāciju, kas atvieglo lēmumu pieņemšanu gan par personiskiem, gan sociāliem jautājumiem, tādējādi ļaujot cilvēkiem efektīvāk iesaistīties sabiedrībā (Vraga, Tully, Maksl, Craft & Ashley, 2021, lpp. 3). Sociālie mediji vēl vairāk paplašina šo definīciju, iekļaujot dažādus apgalvojumus, stāstus un informāciju par sabiedriskām lietām. Turklāt digitālo ziņu vidē indivīdi saskaras ar satura straumi, kas izskatās pēc ziņām, bet patiesībā var būt propaganda, mārketings vai dezinformācija, kas sarežģī mēģinājumus noskaidrot, kuras ir ziņas un kuras nav (Tully, Maksl, Ashley, Vraga & Craft, 2021, lpp. 3).   

 Vienkāršākā “pratības” nozīme ir spēja lasīt un rakstīt. Tomēr pratības jēdziens sniedzas tālāk par vienkārši spēju lasīt; tas vienmēr ir nozīmējis spēju lasīt ar nozīmi un izpratni. Tas ir izziņas pamats. Mūsdienās pratības jēdziens tiek izmantots kā metafora, kas attiecas uz zināšanu un kompetenču bāzi konkrētā jomā (Bawden, 2001, lpp. 220, 223). Piemēram, ziņu pratība nozīmē, ka cilvēkam ir zināšanas par ziņām un pamatprasmes, kas nepieciešamas, lai patērētu un novērtētu ziņas un piedalītos ziņu veidošanā (Malik, Cortesi & Gasser, 2013, lpp.6).

 Ziņu pratība attiecas uz zināšanām un prasmēm, kas nepieciešamas, lai kļūtu par vērīgāku un skeptiskāku ziņu patērētāju, kurš izprot attiecības starp žurnālistiem, ziņu veidotājiem, iedzīvotājiem un demokrātiju mainīgā mediju vidē. Ziņu pratība prasa izpratni par ziņu veidošanas un patēriņa saturu un kontekstu, tostarp sociālo mediju platformu un lietotāju lomu ziņu ekosistēmā, kā arī veidus, kā patērētāju uzskati ietekmē ziņu izvēli un interpretāciju (Vraga & Tully, 2021, lpp. 151).

 Citiem vārdiem sakot, ziņu pratība ietver izpratni par ziņu lomu sabiedrībā; motivāciju meklēt ziņas (apziņa, cik svarīgi ir sekot līdzi ziņām un izprast ziņu ignorēšanas sekas); spēja atrast, identificēt un atpazīt ziņas (tas ir svarīgi, ja ņem vērā ziņu definīcijas mainīgās robežas); spēja kritiski izvērtēt ziņas; un spēja radīt ziņas (Malik, Cortesi & Gasser, 2013, lpp. 8-9).

 Ziņu pratība tiek definēta arī kā zināšanas par personīgajiem un sociālajiem procesiem, kuros ziņas tiek ražotas, izplatītas un patērētas, un prasmes, kas ļauj lietotājiem kontrolēt šos procesus (Vraga, Tully, Maksl, Craft & Ashley, 2021, lpp. 5).

 Vraga, Tully, Maksl, Craft and Ashley (2021, lpp. 5) piedāvāt piecus jaunus ziņu pratības pamatelementus: konteksts, izveide, saturs, aprite un patēriņš. 

Konteksts

Konteksts tiek definēts kā sociālā, juridiskā un ekonomiskā vide, kurā tiek veidotas ziņas. Zināšanas par kontekstu ietver sociālo mediju un tehnoloģiju firmu dominējošo biznesa struktūru noteikšanu, citu organizāciju, piemēram, sabiedrisko attiecību un valdības lomu satura ietekmēšanā, kā arī tiesisko aizsardzību un ierobežojumus, kādos satura veidotāji darbojas ziņu organizācijās un ārpus tām. Ar ziņu kontekstu saistītās prasmes ietver to, cik labi indivīdi interpretē ierobežojumus, saskaņā ar kuriem ziņas tiek veidotas. Tas ietver spēju novērtēt sociālo mediju vietņu pakalpojumu noteikumus, kā arī noteikumus un tiesību aktus, kas ierobežo un/vai atbalsta vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību (Vraga, Tully, Maksl, Craft & Ashley, 2021, lpp. 6;  Tully, Maksl, Ashley, Vraga & Craft, 2021, lpp. 6-7).

Izveide

Izveide tiek definēta kā process, kurā iesaistīti žurnālisti un citas personas izstrādājot ziņu un sižetu saturu. Zināšanas par ziņu veidošanu ietver zināšanas par žurnālistu iezīmēm, normām, kas ir žurnālistikas pamatā, un darbības, kurās žurnālisti iesaistās reportāžu un satura veidošanā. Izveide ietver arī spēju noteikt ziņu vērtību un izmantot šo informāciju, lai izveidotu ziņojumus, piemēram, tvītus vai ziņas ar kurām dalīties. (Vraga, Tully, Maksl, Craft & Ashley, 2021, lpp. 6; Tully, Maksl, Ashley, Vraga & Craft, 2021, lpp.7-9).

Saturs

Saturs tiek definēts kā ziņu stāsta kvalitāte, kas to atšķir no cita veida mediju satura. Zināšanas par ziņu saturu ietver ziņu vērtību atpazīšanu, izpratni par dominējošo ziņu pasniegšanas veidu, piemēram, epizodiskus vai tematiskus kadrus, un ziņu galveno iezīmju atpazīšanu, piemēram, izmantotie informācijas avoti, iespēja tos pārbaudīt. Tas ietver arī prasmju attīstīšanu, lai identificētu dažāda veida ziņu saturu, (nevis viedokli vai reklāmu) novērtētu ziņu kvalitāti un uzticamību (Vraga, Tully, Maksl, Craft & Ashley, 2021, lpp. 6-7; Tully, Maksl, Ashley, Vraga & Craft, 2021, lpp. 9-10).

Aprite

Aprite tiek definēta kā process, kurā ziņas tiek izplatītas potenciālajai auditorijai. Ziņu apriti kā process ietekmē dažādi sociālās sistēmas faktori. Aprites prasmes ietver personalizāciju informācijas meklēšanas rezultātos un sociālajās plūsmās vai sociālo mediju iestatījumu pielāgošanu. Šīs prasmes liecina, ka lietotāji saprot ziņu apriti un spēj kontrolēt saņemto ziņu klāstu (Vraga, Tully, Maksl, Craft & Ashley, 2021, lpp. 7; Tully, Maksl, Ashley, Vraga & Craft, 2021, lpp. 10-11).

Patēriņš

Ziņu patēriņš tiek definēts kā personīgi faktori, kas veicina ziņu iedarbību, uzmanības noturību un vērtējumu. Zināšanas par ziņu patēriņu ietver cilvēku personiskie aizspriedumi un noslieces. Prasmēm, kas saistītas ar patēriņu, jākoncentrējas uz indivīda spēju novērtēt ziņu iedarbību un patēriņa izvēli, lai pēc tam izveidotu ziņu patēriņa rutīnu ar dažādiem avotiem, kas atbilst konkrētās personas informācijas vajadzībām (Vraga, Tully, Maksl, Craft & Ashley, 2021, lpp. 7; Tully, Maksl, Ashley, Vraga & Craft, 2021, lpp. 11-13).

Šīs piecas jomas kopā ietver ziņu pratību. Fokusējoties uz visiem šiem elementiem tie visaptveroši nodrošina vienotu skatījumu, lai izstrādātu visaptverošu ziņu pratības mācību programmu, kas seko līdzi pārmaiņām ziņu, informācijas un tehnoloģiju nozarēs (Vraga, Tully, Maksl, Craft & Ashley, 2021, lpp. 7-8).

Kritiskā domāšana un ziņu pratība

Kritiskā domāšana pēcpatiesības laikmetā prasa, lai ziņu lietotāji veidotu un uzturētu skeptisku viedokli, attīstītu spēju saskatīt uz pierādījumiem balstītu un objektīvu informāciju, lai pieņemtu pareizus spriedumus (Lai Ku, Kong, Song, Deng, Kang & Hu, 2019, lpp. 1).

Pēcpatiesības laikmetā faktiem un objektīviem pierādījumiem ir mazāka ietekme sabiedriskās domas veidošanā nekā personīgajai pārliecībai, anekdotēm un populāriem uzskatiem (Cooke, 2017). Kritiskā domāšana ir pirmā aizsardzības līnija, informācijai ne vienmēr var uzticēties, jo tā virza cilvēkus uz pārliecību, kas atbilst jau pieejamajiem pierādījumiem. Būtiski svarīga kritiskās domāšanas īpašība ir spēja meklēt pierādījumus, lai pamatotu viedokli (Lai Ku, Kong, Song, Deng, Kang & Hu,  2019, lpp. 3).

Kritiskajai domāšanai ir būtiska nozīme ziņu pratībā, kas ietver spēju domāt par ziņu kvalitāti (Rosenbaum, Beentjes, & Konig, 2008). Hobbs (2010) ir norādījis, ka kritiskā domāšana ir galvenā prasme ziņu pratībā. Ziņu jomā ir vispārpieņemts kritisko prasmju kopums: (1) izpratne par ziņu viedokļiem un mērķiem, (2) novērtēt pierādījumu stiprumu un kvalitāti, (3) faktu atšķiršana no viedokļiem (4) identificēt aizspriedumus un (5) dalīties ar pārbudītiem viedokļiem digitālo mediju vidē  (Lai Ku, Kong, Song, Deng, Kang & Hu,  2019, lpp. 4).

Digitālās ziņu platformas pastiprina risku pieņemt informāciju, kuras pamatā ir ērtības, emocionāla pievilcība, popularitāte vai cita heiristika, nevis pierādījumi vai fakti. Sociālie mediji veicina heiristikas apstrādi, laiku pa laikam un sporādiski patērējot ziņas, neveltot daudz laika satura izpratnei un novērtēšanai. Šāds heiristisks ziņu patēriņš bieži tiek veikts, skenējot ziņu virsrakstus, atslēgvārdus, attēlus vai citus svarīgākos aspektus, radot vispārēju iespaidu par ziņu saturu bez padziļinātas izpratnes par ziņu stāstu un pilnībā neveidojot dažādas perspektīvas (Meijer & Kormelink, 2015). Ziņu stāstu heiristiskā apstrāde tiek veicināta arī, izmantojot sociālo mediju personalizētos algoritmus. Algoritmu izmantošana ir mainījusi ziņu atlases būtību no redaktoru vai žurnālistu profesionāla sprieduma līdz lasītāju interesēm un vēlmēm (Newman, Fletcher, Kalogeropoulos,Levy, & Nielsen, 2017). Tas rada riskus, jo algoritmi kontrolē ziņu informācijas plūsmu, ko sabiedrība saņem, un sabiedrība ir slikti informēta par to, kā algoritmi izvēlas ziņas (DeVito, 2017), un daudzi nezina, ka šādi algoritmi vispār pastāv (Rader & Gray, 2015). Sociālo mediju algoritmi veicina ziņu vidi, kas apgrūtina kritisko domāšanu, jo informācija tiek filtrēta, balstoties uz lietotāja esošajiem uzskatiem un vēlmēm: pastāv risks izveidot “atbalss kameras”, kurās lietotāji saņem saturu ar līdzīgiem viedokļiem tikai no līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Ja nav pretēju un dažādu viedokļu, viedoklis tiek pastāvīgi apstiprināts, kas vēl vairāk mudina indivīdu meklēt informāciju, kas ir saderīga ar viņa viedokli. Kritiskā domāšana izvērtējot ziņas būtībā ir heiristikas izslēgšana, kā arī izvairīties no lēmumu pieņemšanas, kas balstīti uz iepriekšējiem uzskatiem vai populāriem viedokļiem (Lai Ku, Kong, Song, Deng, Kang & Hu,  2019, lpp. 6). 

Attiecības ar citām pratībām

Ziņu pratība ir jauna joma mediju pratības, žurnālistikas izglītības un informācijas pratības jomā (Kajimoto & Fleming, 2019).

Vienlaikus ar ziņu pratības jomas izaugsmi vairāku disciplīnu pētnieki meklē vienprātību ne tikai par jēdziena definīciju, bet arī par tā sastāvdaļām un plašākām jomām, ar kurām ziņu pratība ir saistīta. Lai gan šķiet, ka pētnieki nevarēja panākt vienprātību, galvenokārt ziņu pratības, informācijas pratības, digitālās pratības, kritiskās pratības un medijpratības teorētiskās un konceptuālās pārklāšanās dēļ, visi piekrīt, ka ziņu pratība ir plašākās mediju parības apakškopa (Ashley, Maksl & Craft, 2013, lpp. 8). Atšķirība starp ziņu pratību un citām saistītajām prasmēm bieži ir neskaidra, jo praksē neviena no šīm jomām nav standartizēta (Kajimoto & Fleming, 2019). Lai gan ziņu pratība ir medijpratības apakškopa, medijpratība ir informācijas pratības apakškopa. Kritiskā lasītprasme un digitālā pratība ir priekšnoteikumi visiem trim.

Ziņu pratība faktiski atrodas gan informācijas, gan medijpratības (vai nesen pazīstama kā mediju un informācijas pratība) krustpunktā, jo ziņas ir informācijas veids, ko var sniegt ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību. Tomēr tā saistība ar pilsonisko iesaisti, kas konceptuāli atšķir to no citas informācijas vai plašsaziņas līdzekļiem (Malik, Cortesi & Gasser, 2013, lpp.7).

 Medijpratība, līdzīgi kā ziņu pratība (kā kritiskās domāšanas prasme) ir definēta akadēmiskajā literatūrā. Tomēr pastāv desmitiem konkurējošu medijpratības un informācijas pratības definīciju (kā arī konkurējošo saistīto prasmju, piemēram, digitālās pratības un 21. gadsimta pratības definīcijas). Katrai interešu aizstāvības grupai un pētniecības organizācijai ir sava definīcija, kas uzsver prasmes, kuras tā uzskata par vissvarīgākajām (Malik, Cortesi & Gasser, 2013, lpp. 7). Mediju pratība parasti koncentrējas uz masu medijiem, to mērķtiecīgiem līdzekļiem un mērķiem (Farmer, 2019, lpp. 4). To parasti definē kā spēju analizēt un novērtēt ziņojumus dažādās multivides platformās. Arī spēju veidot ziņojumus daudzi pētnieki iekļauj kā medijpratības sastāvdaļu. Citi medijpratību raksturo kā pilsoniskai sabiedrībai būtisku prasmi (Craft, Ashley & Maksl, 2016, lpp. 144). Taču papildus kritiskās domāšanas prasmēm un attiecīgajiem plašsaziņas līdzekļu platformu aspektiem ziņu pratība ir arī lietas, kas jāzina, lai efektīvi analizētu un novērtētu ziņu būtību (Craft, Ashley & Maksl, 2016, lpp. 145).

Medijpratība labi iekļaujas zem informācijpratības plašākā jēdziena, kas ir definēts kā prasmju kopums, kas nepieciešams, lai atrastu, izgūtu, analizētu un izmantotu informāciju (American Library Association, 2021). Ziņu pratība ietver piekļuvi ziņām to izpratne, novērtēšana un interpretācija (Farmer, 2019, lpp. 4), no otras puses, iederas arī zem medijpratības plašākā jēdziena. Viena no dominējošajām iezīmēm, kas atšķir ziņu pratību no tās senāk atzītā līdzinieka medijpratības, ir vērsta tikai uz ziņu satura dekonstrukciju un ziņu veidošanas procesam raksturīgām metodēm, kuras nav piemērojamas cita veida mediju saturam (Kajimoto & Fleming, 2019).

Ziņu pratības mācību programma

Ziņu pratības mācību programmas galvenā misija ir plaši atzīta kā "pilsoņu pilnvarošana", jo kritiskās domāšanas prasmes, kas nepieciešamas ziņu ziņojumu novērtēšanai, un spēja identificēt uz faktiem balstītu, kvalitatīvu informāciju un veicināt labi informētu cilvēku aktīvu līdzdalību un iesaistīšanos pilsoniskā sabiedrībā. Ziņu pratības apmācības tradicionāli tiek veiktas medijpratības paspārnē, tomēr īpaši pēc tam, kad pieaugušas globālās bažas par “pēcpatiesības” mediju patēriņu un “viltus ziņu” fenomeniem ziņu pratības mācību programma pati par sevi ir kļuvusi par akadēmiskā diskursa daļu dažādās zinātņu nozarēs (Kajimoto & Fleming, 2019).

Ziņu pratība dažkārt tiek šauri formulēta kā pārbaudīšanas (pārliecināšanās) prasmju nodošana, lai patērētāji varētu pārbaudīt faktus un avotus un identificēt dezinformāciju. Lai gan šie ir vērtīgi ziņu pratības izglītības rezultāti, zināšanas un prasmes, kas liek ziņu pratējam veidot plašāku ietvaru (Tully, Maksl, Ashley, Vraga & Craft, 2021, lpp. 3). Piemēram, ziņu pratības izglītība palīdz cilvēkiem atpazīt partizānu dezinformāciju un skeptiski uztvert ziņas, ar kurām viņi saskaras, un veicina skepsi pret politisko sazvērestību. Skepses veidošana pret ziņām un informāciju ir ļoti svarīga, lai atšķirtu augstas kvalitātes saturu no zemas kvalitātes vai nepatiesas informācijas (Vraga & Tully, 2021, lpp. 154).

 Problēmas, kurām jāpievērš uzmanība ziņu pratības mācību programmā, kā norāda Farmer (2019, lpp. 5) ir uzticamas informācijas spēks un brīva informācijas plūsma, preses misija un tās attiecības ar valdību, žurnālistu darbs un lēmumu pieņemšana, digitālās revolūcijas un ziņu mediju strukturālo izmaiņu ietekme uz ziņu patēriņu, ziņām un lasītājiem, lasītāju pienākumi un apziņa par pratības nozīmi (Farmer, 2019, lpp. 5).

Detalizēta ziņu izpēte un izpratne, kas ir sniegta šajā MOOC daļā, palīdz mums izveidot sarakstu ar priekšmetiem, kas jāapskata visaptverošā ziņu pratības mācību programmā: žurnālistikas un citu informācijas sniedzēju atšķiršana, ziņu nošķiršana no viedokļiem, ziņu nošķiršana no sponsorētā satura, reklāmu identificēšana, apgalvojumu un verifikāciju nošķiršana, pierādījumu nošķiršana no secinājumiem, ziņu dekonstruēšana, pamatojoties uz pierādījumiem un avotu ticamību, ziņu mediju aizspriedumu nošķiršana no auditorijas aizspriedumiem, uzticamu informācijas avotu identificēšana, piemērota un uzticama noteikšana, meklēšanas stratēģijas, sociālo mediju ierakstu uzticamības noteikšana, skaidrošana, kāpēc sponsorētais saturs var nebūt uzticams, fotogrāfijas uzticamības noteikšana, avotu ticamības un precizitātes noteikšana, lasīšana un kritiska domāšana, avota autora/radītāja identificēšana, identificēt aizspriedumus (Farmer, 2019, lpp. 5-7), faktu izsijāšana no nepatiesības, algoritmu pārvaldīšana, filtru burbuļu plīšana un informācijas sasniegšana ārpus atbalss kamerām, strīdu slazdu atpazīšana, meklētājprogrammu klasifikācijas un satura filtrēšanas algoritmu izpratne, faktu pārbaudes spēju attīstīšana un faktu pārbaudes platformu iepazīšana un atpazīstot šo platformu ierobežojumus.

Vingrinājums

Tests

Izmantotie informācijas avoti

American Library Association. (2021). Framework for Information Literacy for Higher Education.

Ashley, S. (2021). News Literacy. In T.P. Vos, F. Hanusch, D. Dimitrakopoulou, M. Geertsema-Sligh and A. Sehl (eds.). The International Encyclopedia of Journalism Studies.

Ashley, S., Maksl, A. & Craft, S. (2013). Developing a News Media Literacy Scale. Journalism & Mass Communication Educator, 68(1), 7-21.

Bawden, D. (2001). Information and digital literacies: A review of concepts. Journal of Documentation, 57(2), 218-259.

Cooke, N. (2018). Fake news and alternative facts: Information literacy in a post-truth era. ALA.

Craft, S., Ashley, S., & Maksl, A. (2016). Elements of News Literacy: A Focus Group Study of How Teenagers Define News and Why They Consume It. Electronic News, 10(3), 143-160.

DeVito, M. A. (2017). From editors to algorithms: A values-based approach to understanding story selection in the Facebook news feed. Digital Journalism, 5(6), 753-773, 10.1080/21670811.2016.1178592

Farmer, L. (2019). News literacy and fake news curriculum: School librarians’ perceptions of pedagogical practices. Journal of Media Literacy Education, 11(3), 1-11. doi: 10.23860/JMLE-2019-11-3-1

Fleming, J. (2013). Media literacy, news literacy, or news appreciation? A case study of the news literacy program at Stony Brook University. Journalism and Mass Communication Educator, 68. doi:10.1177/1077695813517885

Hobbs, R. (2010). News Literacy: What Works and What Doesn’t. Paper presentation at the Association for Education in Journalism and Mass Communication (AEJMC) conference, Denver, Colorado, August 7, 2010.

Hobbs, R., & Frost, R. (2003). Measuring the acquisition of media-literacy skills. Reading Research Quarterly, 38(3), 330-355.

Kajimoto, M. & Flaming, J. (2019). News Literacy. Oxford Research Encyclopedia of Communication.

Lai Ku, K.Y., Kong, S.Q., Song, Y., Deng, L.P., Kang, Y. & Hu, A. (2019). What predicts adolescents’ critical thinking about real-life News? The roles of social media news consumption and news media literacy, thinking skills and creativity.

Malik, M., Cortesi, S., & Gasser, U. (2013). The challenges of defining ‘news literacy’. Berkman Center for Internet & Society.

Meijer, I. C. & Kormelink, T. G. (2015). Checking, Sharing, Clicking and Linking. Digital Journalism, 3(5), 664-679, DOI: 10.1080/21670811.2014.937149

Newman, N., Fletcher, R., Kalogeropoulos, A., Levy, D.A.L. & Nielsen, R. K. (2017). Reuters Institute Digital News Report 2017. Reuters Institute for the Study of Journalism.

Rader, E. & Gray, R. (2015). Understanding user beliefs about algorithmic curation in the Facebook news feed. Proceedings of the 33rd Annual ACM Conference on Human Factors in Computing Systems (2015), pp. 173-182, 10.1145/2702123.2702174

Rosenbaum, J. E., Beentjes, J. W. J., & Konig, R. P. (2008). Mapping media literacy: Key concepts and future directions. Annals of the International Communication Association, 32(1), 313-353, DOI: 10.1080/23808985.2008.1167908

Tully M, Maksl A, Ashley S, Vraga EK & Craft S. (2021). Defining and conceptualizing news literacy. Journalism. doi:10.1177/14648849211005888

Vraga, E. K. & Tully, M. (2021). News literacy, social media behaviors, and skepticism toward information on social media, Information. Communication & Society, 24(2), 150-166, DOI: 10.1080/1369118X.2019.1637445

Vraga, E.K., Tully, M., Maksl, A., Craft, S. & Ashley, S. (2021).Theorizing news literacy behaviors. Communication Theory, 31(1)1–21.

Ieteicamie informācijas avoti

Bawden, D. (2001). Information and digital literacies: A review of concepts. Journal of Documentation, 57(2), 218-259.

Tully M, Maksl A, Ashley S, Vraga EK & Craft S. (2021). Defining and conceptualizing news literacy. Journalism.

Vraga, E. K. & Tully, M. (2021). News literacy, social media behaviors, and skepticism toward information on social media, Information. Communication & Society, 24(2), 150-166.

Vraga, E.K., Tully, M., Maksl, A., Craft, S. & Ashley, S. (2021).Theorizing news literacy behaviors. Communication Theory, 31(1)1–21.

Ieteicamie video

VOA Learning English. (2018). Lesson6: News and social media.

The Center for News Literacy. (2013). Why news literacy matters.